Krāmi apdraud mūsu dzīves telpu

Sava māja ir viens no jaukākajiem dzīves sasniegumiem. Tas, ka kaut ko esat uzcēlis, vai pats iekārtojis: izvēlējies tapetes, grīdas, mēbeles un dažādus aksesuārus – tas viss raisa patīkamas trīsas, lepnumu un panākumu sajūtu.

Protams, ar gadiem dzīvojot savā mājā, mēs apdzīvojam to arvien vairāk, šis tas sāk palikt lieks un visbeidzot jūs attopaties pie tā, ka garāža ir pilna visādiem krāmiem.

Mūsu valstī nav tādas tradīcijas rīkot garāžu krāmu izpārdošanas, taču, manuprāt, tas būtu kaut kas vērtīgs, jo, pirmkārt, jums tur nekrātos putekļu kalni uz lietām, kuras jums, visticamāk, vairs nekad nevajadzēs.

Jo kāpēc gan citādi jūs esat tās aiznesis uz savu garāžu? Otrkārt, šādā veidā ir iespējams jums nevajadzīgai precei atrast jaunu saimnieku, kurš kaut ko tādu varbūt tieši ir meklējis jau gadiem ilgi.

kolberģiVienu nedēļas nogali biju ciemos pie kādas ģimenes, kuru māja atrodas ārpus Alūksnes pilsētas – virzienā uz Kolberģi, un kopā ar ģimenes pārstāvi staigājot pa viņu māju, uzklausot to, ko viņi plāno darīt, nonācām garāžā.

Māju viņi bija iegādājušies no kāda pensionāru pāra, kuriem laukos vieniem pašiem bija palicis par grūtu, tāpēc devušies dzīvot tuvāk pilsētai.

Ak, tu dieniņ, kas tik tur tajā garāžā neatradās! Acīmredzot sirmā onkulīša aizraušanās bija automašīnas, jo garāžā mētājās visdažādākās auto rezerves daļas. Auto rezerves daļas atradās arī malkas šķūnītī, pagrabā un pat uz kūtsaugšas.

Nekad nebiju domājusi, ka kāds var tik ļoti krāt auto rezerves daļas! Tur droši vien vainīgs ir tas laika posms, kad mūsu senčiem nebija iespēju iegūt dažādas preces un daudz kas bija pieejams vien kā barters. Kopš tā laika daudziem cilvēkiem ir iekšā tas krāšanas velniņš.

vecie rezerves daliKopīgiem spēkiem mēs pirmajā dienā atbrīvojām garāžu no auto rezerves daļām, sakrāvām tās mazajā piekabē un aizvedām uz tuvāko servisu, kur par simbolisku naudu atstājām prasmīgajiem meistariem.

Malkas šķūnī esošās auto rezerves daļas mēs, šķiet, aizvedām uz metāla nodošanas punktu, jo tur bija diezgan lieli metālu kalni. Pārējās, kuras atradām vistrakākajās vietās, mēs tāpat vai nu metām grabažu kaudzē, kuru vēlāk aizvedām uz atkritumu šķirošanas punktu, vai arī tāpat atdevām servisam.

Citiem vārdiem, mums teju visa nedēļas nogale pagāja, vācot ārā no visām mājas vietām krāmus, kas tur krājušies ja ne gadu desmitiem, tad gadiem noteikti.

Lai cik tas nebūtu ironiski, ja mēs būtu pilnīgi godīgi, tad dažādus krāmus mēs visticamāk atrastu arī katrs pats savā mājā. Sievietēm tie parasti ir drēbju un ne noderīgas lietasapavu kalni, vīriešiem dažādi instrumenti, bērniem pussaplēstas mantas un visādas citādas lietas.

Kamdēļ gan mēs tās visas turam? Sanāk, ka tas krāšanas velniņš tiek nodots no paaudzes paaudzē, jo doma: varbūt kādreiz noder, mūs nepamet.

Reizēm pieķeru pati sevi – lietu, kuru man nevajag, es nolieku tālākā stūrī ar domu, ka tad, kad man brīvāks brīdis, es pieiešu tam radoši un uztaisīšu kaut ko foršu. Aha, noteikti! Tā mana radošā dzirksts neatnāk, un, ja atnāk, tā aiziet citā virzienā.

Esmu pilnīgi pārliecināta, ka krāmi apdraud mūsu dzīves telpu. Apaugot ar krāmiem, mēs dodam signālu, ka mums visa kā ir gana un nekas jauns mūsu dzīvē vairs neienāk.

Jā, protams, ir reizes, kad izmesto lietu pēkšņi savajag, taču tādu brīžu ir reti, vairāk gan mēs pie sevis īgņojamies, ka atkal esam sametuši vienā vietā visus nevajadzīgos krāmus.

Tāpēc, tiklīdz parādās pirmais brīvais brīdis, pamēģiniet izmest visu veco, kas jums nav vajadzīgs un stāvējis kaktā, atvilktnē vai skapī nelietots mēnešiem ilgi.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *